jaka ar kapuci

 

Jaka ar kapuci ir viens no visērtākajiem apģērba gabaliem, jo tas ne tikai spēj tevi sasildīt, bet arī nodrošina to, ka lietus laikā tavi mati nepaliks slapji kapuces dēļ un ka tu būsi stilīgs un modīgs, lai kur tu dotos. Jaku ar kapuci valkā kā vīrieši tā sievietes un bērni, jo šis universālais apģērba gabals der ikvienam.

Jakas ar kapuci visbiežāk tiek pārdotas kokvilnas sporta kreklu veidā ar tiem piestiprinātu kapuci, kā arī rāvējslēdzēju un striķīšiem, ar kuriem ir iespējams kapuci savilkt ciešāk vai vājāk. Taču ir sastopamas arī dažādu citu modeļu un materiālu jakas, kurām ir kapuce, sākot no džinsa auduma jakām līdz pat adītām jakām un dažādām blūzēm un krekliem.

Šādu jaku ar kapucēm aizsākumus var meklēt jau Viduslaikos, kad Eiropas mūki valkāja apmetņus jeb halātus ar garām kapucēm, kuras pārsvarā kalpoja kā dekoratīvs elements. Nedaudz vēlāk arī ikdienas viduslaiku cilvēks, īpaši āra darbu strādnieks, sāka nesāt apmetņus ar kapucēm, jo tie bija ļoti parocīgi un veiksmīgi pasargāja šos strādniekus no sliktiem laikapstākļiem, piemēram, lietus.

Pirmās jakas vai sporta kreklus ar kapuci tādā formātā, kādas mēs tās pazīstam arī mūsdienās, sāka ražot ap 1930. gadiem, jo Amerikas Savienoto Valstu firma ar nosaukumu Champion jeb Čempioni radīja jaunu jaku dizainu, kuras bija īpaši piemērotas strādniekiem, kuriem bija ilgi jāuzturas ļoti aukstās temperatūrās. Pa īstam populāras gan šādas jakas kļuva tikai ap 1970. gadiem, jo ap šo laiku ASV ne tikai sāka izplatīties hip-hop kultūra, kuras apģērba stila viens no galvenajiem elementiem pat tagad ir šīs jakas ar kapucēm, bet arī augstās modes dizaineri sāka atzīt kapuces par ļoti praktisku un arī stilīgu apģērbu elementu. Un, protams, nevar aizmirst arī par filmas “Rokijs” iznākšanu, kurā galvenais varonis ļoti bieži nēsāja jaku ar kapuci, un, tā kā šī filma bija ļoti populāra, tad daudzi vēlējās līdzināties tai un arī sāka nēsāt jakas ar kapucēm.

Bet otrais slavas gājiens jakām ar kapuci bija 1990. gados, kad šīs jakas tika asociētas ar diviem pretstatiem. Pirmais bija izolācija un kriminālas darbības, jo šo jaku kapuces deva iespēju noziedzniekiem paslēpt savu seju, kā arī ikvienam, kurš vēlējās izolēties no apkārtējās vides, paslēpties zem kapuces. Bet otrā lieta, ar ko nereti asociēja un vēl joprojām asociē jakas ar kapucēm ir skolas gars un lepnums par savu skolu. Īpaši ASV dažādas vidusskolas un augstskolas laida klajā šāda veida jakas ar saviem logotipiem un konkrētās skolas krāsās, lai šīs skolas studenti varētu tās valkāt un lepoties ar savu skolu. Bet trešā cilvēku grupa, kura sāka nēsāt šāda veida jakas un identificēt sevi pēc šīm jakām, bija skeiteri un sērferi, kuriem tās bija ērtas un praktiskas, bet arī kļuva par modes un stila lietu.

Lai gan šīm jakām ar kapuci ir jā laba tā reizē arī slikta slava, jo tās valkā kā noziedznieki, tā mājsaimnieces un sportisti, tās bija, joprojām ir un arī nākotnē būs viens no vispopulārākajiem un ērtākajiem apģērba gabaliem.

legingsLegingi ir kļuvuši par vienu no iecienītākajiem sieviešu apģērba gabaliem, jo tie ir ērti, staipīgi, bet tajā pašā laikā, ja tos valkā pareizā veidā, tie var būt tikpat ikdienišķs apģērba gabals kā džinsa bikses.

Par legingiem dēvē ļoti pieguļošu apģērba gabalu, kas sedz cilvēka kājas. Tos valgā kā sievietes, tā vīrieši. Un, lai gan mūsdienās legingus ir pierast redzēt bikšu formātā, agrāk, legingu aizsākumā, tie bija atsevišķi apģērba gabali katrai kājai, līdzīgi kā zeķes, tikai bez pēdas daļas.

Dažādu formu legingi ir valkāti sākot jau no 13. gadsimta, kur Eiropā līdz pat 16. gadsimtam jeb Renesanses periodam tieši vīrieši valkāja sava veida bikses, kuras mūsdienās varētu aprakstīt kā legingus. Katrai kājai atsevišķus legingus no ādas materiāliem valkāja arī Amerikas Indiāņi un kalnu reģionu iedzīvotāji, lai uzturētu kājās siltumu. Vēlāk arī tā sauktie kovboji valkāja legingus no briežādas, lai aizsargātu savas kājas no ādas plaisāšanas, ko izraisa bieža jāšana ar zirgu, kā arī tie aizsargāja šos vīrus no dažādu dzīvnieku kodieniem. Aukstāku klimatu iedzīvotāji tur pretī valkāja biezus vilnas legingus, lai tiem būtu silti.

Un legingus arī izmantoja militārāk vajadzībām, jo vairāku valstu karavīri 19. gadsimtā valkāja legingus, kuri neļāva netīrumiem un smiltīm iekļūt to kurpēs, gluži kā mūsdienās to dara gari zābaki.

Līdz šim legingus lielākoties izmantoja praktiskām vajadzībām. Taču 19. gadsimta vidū modē nāca sievietēm zem lielajām kleitām valkāt sava veida lina legingus, bet jau 20. gadsimta 60. gados legingi kļuva par ikdienas modes sastāvdaļu, jo tos nēsāja kā parastās bikses.

Šajos 60. gados tad arī aizsākās legingu pirmais slavas brīdis, kad ļoti ciešas bikses, kuras garumā bija virs potītēm, sāka saukt par legingiem un nēsāt sievietes visā pasaulē. Tad šos legingus parasti gatavoja no neilona un likras, kuri iesākumā vairāk gan bija tieši treniņu, piemēram, riteņbraukšanas vai skriešanas apģērba gabals, vai neilona un kokvilnas sajaukuma, kas ir iecienītāks ikdienas legingu materiāls.

Pēc tam 1990. gadu sākumā atkal legingi kļuva tik populāri, kad to pārdošanas apjoms pat pārsniedza bikšu pārdošanas apjomu un tos pārsvarā valkāja ar lieliem krekliem un džemperiem, kā arī kedām. Un, lai gan uz vairāk nekā 10 gadiem tie tikpat kā pazuda no modes, ap 2005. gadu tie atkal kļuva ļoti populāri un ir ļoti iecienīs apģērba gabals vēl līdz šim. Mūsdienās ir arī izveidojušies vairāki legingu paveidi, piemēram, džegingi, kas ir veidoti no džinsam līdzīga materiāla, taču ir daudz staipīgāki un ērtāki kā parastie džinsi, un arī spīdīgi legingi, kuri atgādina ādu.

Protams, runājot par legingiem, nedrīkst nepieminēt arī sportu, kur legingi no īpašiem materiāliem ir viens no populārākajiem apģērba gabaliem. Tas galvenokārt ir tādēļ, ka šie legingi ļauj atlētiem brīvi kustēties, kā arī ir ērti un netraucē sportošanas un treniņu laikā.

Un arī dejotāju vidū legingi ir ļoti iecienīts apģērbs, jo atkal tie ļauj brīvas kustības, taču tajā pašā laikā arī neierobežo dejotājus ar lieku audumu.

lietotas drebes un apgerba patiesa cenaApģērbs un dažādi drēbju gabali nolietojas samērā ātri, vai arī vienkārši iziet no modes un tu tos vairs nelieto. Un kur tie nonāk tad? Ja kādreiz bērnībā tu, iespējams, tos nodevi saviem jaunākajiem brāļiem, māsām vai radu bērniem, tad tagad visbiežāk šīs drēbes nonāk labdarībai vai lietoto apģērbu veikalos. Bet, kas ar tiem notiek pēc tam, notikti tevi pārsteigs. Šo procesu deretu atcerēties, kad pērc jaunas drēbes jo pat ātrais kredīts tevi neizpestīs no nākošajiem rēķiniem, ko nespēsi nomaksāt šo drēbju dēļ.

Mūsdienās lietoto apģērbu veikali ir ieguvuši milzīgu popularitāti. Nereti piedāvājums šajos veikalos nespēj apmierināt pieprasījumu, jo šie veikali piedāvā apģērbu par daudz pieņemamākām cenām, un tajos var pat atrast lielu firmu vai dizaineru apģērbus par nelielām cenā.

Veids, kā lietoto apģērbu tīkls ar nosaukumu Pestīšanas armija (Salvation Army) darbojas, ir tie vispirms izšķiro visus apģērbus, kas tiem tiek nodoti, paturot tikai tos, kuri ir ļoti labā stāvoklī, bet pārējo šī firma atdod citām labdarības organizācijām. Tālāk šie atlasītie apģērbi tiek nodoti pārdošanā. Ja kādi apģērbi šajos Pestīšanas armijas veikalos netiek nopirkti mēneša laikā, šie apģērbi atkal tiek sūtīti uz šīs organizācijas galveno centru. Šiem neizpirktajiem apģērbiem parasti ir viens no pieciem dažādiem likteņiem:

  • tie tiek nosūtīti uz citu Pestīšanas armijas filiāli;
  • tie tiek atkal nodoti citām labdarības organizācijām;
  • tos nodod audumu otrreizējās apstrādes firmām;
  • tie tiek izšķirot, un nonāk otrreizējās pārstrādes firmās, kur tie tiek pārvērti par automašīnu polsterējumu vai paklājiem;
  • vai tie tiek nosūtīti uz citām valstīm, piemēram, Āfriku.

Tas ko mēs varam iegūt, pērkot lietotus apģērbus ir tos par to patieso cenu, tā izdarot daudz gudrākus pirkumus, izvēloties apģērbus. Šādi tu vari arī ne tikai iegūt jaunākās modes tendences, kuras noteikti nākamajā sezonā vairs nebūs modē, par daudz lētāku naudu, nekā tu to būtu nopircis lielveikalā vai pat dizainera veikalā, bet arī pievienoties tiem, kuri vairāk domā par mūsu vidi un ekosistēmu, otrreiz izmantojot apģērbus un nemetot vējā tik daudz naudas un resursus, lai izgatavotu šos apģērbus.

Ideja, kuru noteikti var arī izmantot ikviens, kuram mājās ir kāds notraipīts vai, piemēram, saplēsta apģērba gabals, ir to nedaudz savādāk izmantot mājsaimniecībā. Vienalga vai tu tos pārvērt jaunos spilvenos, iepirkšanās somās vai vienkārši grīdu slaukāmajās lupatās, tas tāpat būs labāk, nekā tās vienkārši izmest un tikai vairot izmešu daudzumu pasaulē.

Tā nu patiesībā apģērbu cena nav vienkārši tas cik tu par to samaksā veikalā, tā ir gan šī apģērba īstā vērtība, gan tas, kā tu spēsi šo apģērbu izmantot un cik tu to bieži uzvilksi.

p5rn7vb

JostaJosta ir lente vai siksna, kuru visbiežāk lieto, lai noturētu bikses vai citus apģērba gabalus uz ķermeņa. Jostas var būt veidotas no ādas, vai jebkura cita materiāla un visbiežāk jostām ir arī savs aizdares mehānisms – sprādze, kura palīdz ne tikai aizsprādzēt jostu, bet arī noregulēt to, lai tā būtu piemērota katram nēsātājam individuāli.

Josta ir bijusi daļa no cilvēku apģērba jau no seniem, seniem laikiem. Pirmie jostu vai tām līdzīgu priekšmetu izmantošanas gadījumi jau ir dokumentēti no Bronzas laikmeta, kad tās izmantoja gan sievietes, gan vīrieši. Un tā jostu lietošana ir turpinājusies cauri laikiem. Vēlāk šīs jostas biežāk sāka valkāt vīrieši, taču Agrajos Viduslaikos tas mainījās, jo arī sieviešu apģērbu modē arī ienāca jostas, kuras tika valkātas ar svārkiem un blūzēm. 19. gadsimtā jostas sāka izmantot ne tikai vairs kā priekšmetu, kurš palīdzēja uz ķermeņa noturēt apģērbu, bet tās saka lietot kā aksesuārus un dekoratīvu apģērba gabalu. Jostas kļuva arī par dažādu armiju uniformu sastāvdaļu, jo tās nodrošināja lielisku fizisko atbalstu cīņā, līdzīgi kā atlētiem mūsdienās, bet tām varēja arī piekārt munīciju un ieročus, nodrošinot ātru munīcijas vai ieroču maiņu. Sievietes tur pretī platas jostas, kuras mūsdienās ir pazīstamas kā korsetes, sāka nēsāt, lai padarītu tievāku savu vidukli zem kleitām. 20. gadsimtā vīrieši sāka nēsāt jostas, lai palīdzētu bikses noturēt uz gurniem, jo bikšu jostas kļuva zemākas, tātad tās ieguva pavisam praktisku nozīmi, lai gan iepriekšējos gados tās vairāk tika izmantotas dekoratīviem nolūkiem. Ap 1920. gadiem vīriešu biksēm parādījās arī jostu cilpas, lai palīdzētu un nostiprinātu jostu pareizajā vietā. Un tā līdz mūsdienām vīrieši galvenokārt valkā jostas praktiskiem nolūkiem, taču sievietes nereti tās izmanto arī kā dekoratīvu sava apģērba elementu, vai lai padarītu izteiksmīgāku savu vidukli.

Mūsdienās var iegādāties daudz un dažādas gan parastas jostas, gan jostas, kuras ir paraudzētas īpašiem pielietojumiem. Piemēram, ir iespējams iegādāties darbarīku jostas, kuras jau nāk ar dažādām kabatām un cilpām, kurās var iekārt un ielikt dažādus darbarīkus. Modē nākot rokeru un panku stilam, tirgū parādījās arī dažādas jostas, kuras bija rotātas ar asumiem un metāla detaļām, gan dekoratīvām, gan īstām, kuras ir spējīgas nodarīt miesas bojājumus. Un pat policistiem ir savas īpašās jostas, kuras ir paredzētas, piemēram, rokudzelžu un ieroča glabāšanai un vieglai pieejamībai.

Pie jostām var pieminēt arī, piemēram, karatē jostas, kuras ir dažādās krāsās, un katra krāsa simbolizē citu karatē mākslas līmeni, kurā ir karatē praktizētājs. Un somas, kuras tiek liktas ap vidukli kā jostas, bieži pat tiem vērtas caur jostu cilpām, bet kurās var glabāt savas mantas.

Jostas ir gan praktisks aksesuārs, gan lielisks dekoratīvs apģērba gabals ar kuru var paust savus uzskatus vai stilu, un nedomāju, ka jostas jeb kad vairs nebūs modē, jo tās lielai daļai cilvēku ir ikdienas nepieciešamība. Var mainīties jostu mode, bet dažāda veida jostas vienmēr būs modē.

kaklasaiteKaklasaite vai tā saucamā šlipse ir garš auduma gabals, kuru valkā ap kaklu vai pleciem dekoratīviem nolūkiem, un šīs garās auduma strēmeles vidū ir uzsiets mezgls, kurš satur notur šo auduma gabalu vietā. Visbiežāk šo apģērba gabalu valkā vīrieši pie uzvalkiem vai vienkārši formāliem krekliem, dodoties uz darbu, svinīgu un formālu pasākumu vai ikdienā, kā arī kaklasaite bieži tiek lietota kā dažādu uniformu sastāvdaļa. Taču mūsdienās stilizētas kaklasaites is sākušas nēsāt arī sievietes gan kā ikdienas modes aksesuāru, gan uniformu sastāvdaļu.

Šos aksesuārus tradicionāli valkā ar aizpogājamiem krekliem, kuriem pilnīgi visas pogas, arī pati augšējā, ir aizpogātas un kaklasaite  atrodas tieši krekla krādziņas vidu. Taču neformālākos apstākļos kaklasaiti var nēsāt arī ar atpogātu krekla pirmo pogu, kā arī to vienkārši brīvi apmetot ap kaklu un nesavelkot cieši ap kaklu.

Dažādus auduma gabalus ap kaklu jau valkāja Romieši, jo šie kaklauti bija vai nu to uniformas sastāvdaļa vai vienkārši simbolizēja to piederību konkrētai grupai. Mūsdienu kaklasaišu versijas pirmo reizi populāras kļuva Eiropā 17. gadsimtā, kad šādu aksesuāru sāka valkāt Horvātijas armijas karavīri. Drīz vien šīs kaklasaites pamanīja Parīzes iedzīvotāji un arī sāka nēsāt tos ap kaklu. Vēlāk parādījās dažādas kaklasaišu variācijas, piemēram, tā sauktās ādas apkaklītes un zīda lakatiņi sieti dažādās manierēs. bet tāda veida kaklasaites, kādas mēs tās zinām šodien parādījās 19. gadsimta beigās industriālās revolūcijas laikā, kad vīrieši vēlējās ap kaklu sienamus aksesuārus, kurus būtu viegli uzlikt, sasiet un tie dienas laikā neatraisītos un nekristu nost. Tā radās arī daudz un dažādas kaklasaišu mezglu variācijas, jo katrs sāka šos kaklautus siet kā vien mācēja un vēlējās, un tāpēc arī mūsdienās ir pieejami ļoti daudz veidi, kā uzsiet kaklasaiti. Bet 4 vispopulārākie mezglu veidi ir Četri-un-rokā mezgls, Prata mezgls, pus Vinzdora mezgls un Vinzdora mezgls.

Mūsdienās veikalos var iegādāties dažādu stilu kaklasaites no platākām uz pavisam šaurām un no garām līdz īsām. Un arī šo kaklasaišu raksti ir daudz un dažādi no vienas krāsas kaklasaitēm, līdz klasiskiem rakstiem un par multeņu, filmu un dažādu svētku tēmām veltītām kaklasaitēm.

Parastajai kaklasaitei ir radīti arī dažādi varianti, piemēram, Eskota kaklasaite, kas atgādina lakatiņu, kas apsiets ap kaklu, tauriņš, rāvējslēdzēja kaklasaite un pat nevis sienamā bet piespraužamā kaklasaite, kuras uzlikšanai nav nepieciešams zināt, kā sasiet īstu kaklasaiti.

acu maskaAcu maska miegam jeb miga maska vai brilles ir apsējs, kuru lieto cilvēki, lai aizsegtu acis miega laikā, jo tas rada sajūtu, ka ir tumsa un tavs ķermenis, domājot, ka ir nakts, vieglāk ļausies iemigšanai un tev būs labāks miegs.

Šāda maska īpaši noderīga ir, piemēram, lidmašīnās, autobusos, kad tu vēlies gulēt, vai pat dzīvojot ar kādu kopā, ja šis otrs cilvēks vēl nedodas gulēt, bet tu tomēr vēlies atpūsties, jo tu vari vienkārši uzlikt šīs miega brilles, aizmirst par gaismu vai citiem traucēkļiem un vienkārši gulēt.

Šī maska, ja pareizi nopirkta un uzlikta, spēj limitēt un pat vispār bloķēt visu gaismu, kas piekļūst tavām acīm, kā rezultātā tev būs iespējams sasniegt dziļāka miega līmeni un tātad arī daudz labāk un pilnīgāk izgulēties.

Mūsdienās ir pieejamas ļoti daudz un dažādas acu maskas miegam, dažādās krāsas formās un pat ar dažādām papildu īpašībām, piemēram, maskas, kuras kalpo arī par sava veida mūzikas atskaņotājiem un atskaņo nomierinošu mūziku, kura palīdz tev relaksēties un iemigs, vai gaismiņas, kuru tehnoloģija balstās un cilvēka smadzeņu viļņiem un kuras ir speciāli veidotas, lai arī palīdzētu cilvēkam lēnām relaksēties un aizmigts, nodrošinot, ka pēc pamošanās cilvēks būs atpūties un izgulējies.

Kā arī ir pat pieejama speciālas miga maskas, kuras palīdz veicināt tā saucamo “lucidus” sapņu stāvokli, kā arī palīdz meditācijā, jo tas, ka liekā gaisma tiks bloķēta un tev liksies, ka tu atrodies tumšā istabā palīdzēs tev koncentrēties un meditāciju, kā arī pilnvērtīgāk gulēt, nepamostoties brīdī, kad no rīta tavā logā iespīd saule, vai kāds uzdzēš gaismu tavā istabā.

Miega maska ir lielisks palīglīdzeklis, kas ļaus ne tikai tev daudz labāk izgulēties, bet arī vieglāk iemigt un gulēt jebkurā vietā, jo, to valkājot, tev netraucēs ne gaisma, ne saules uzlēkšana vai norietēšana, tu varēsi vienkārši gulēt.

pirkstinu zekesTā saucamās pirkstiņu zeķes ir zeķes, kurā līdzīgi kā pirkstaiņu cimdiem katram kājas pirkstam ir sava vieta. Tās sauc arī par 5 pirkstu zeķēm, cimdu zeķēm un pirkstu zeķēm, jo tās ir savā formātā tik ļoti līdzīgas ierastajiem pirkstainajiem cimdiem.

Šāda veida zeķes izdomāja sieviete vārdā Etela Rasela no Pensilvānijas 1960. gadu pašās beigās. 1969. gadā viņa iesniedza autortiesības uz šādām zeķēm Amerikas Savienoto Valstu autortiesību birojā divām šo pirkstiņ zeķu versijām – dūraiņu-pirkstu zeķēm un cimdu zeķēm. Lai gan Etelai neizdevās saglabāt ekskluzīvās tiesības uz šīm zeķēm, jo autortiesību likums nepiedāvā šādu iespēju, tās vienalga kļuva ļoti populāras. 1970. gados ASV tās nēsāja miljoniem cilvēku kopā ar sandalēm, lai šīs sandales un flip-flop čības būtu iespējams nēsāt arī vēsā laikā. Tad šīs zeķes bija iecienītas daž ne dažādās krāsās un rakstos un visbiežāk bija garumā līdz celim. Lai gan vēlāk tas atkal vairs nebija tik populāras, tās modē atgriezās arī 1990. gados, kad tās kļuva īpaši populāras pusaudžu vidū. bet ap 2004. gadu šīs zeķes jau kļuva nevis vairs par modes lietu bet gan par ikdienas apģērba sastāvdaļu, jo tās bija pieejamas parastās krāsās.

Interesanti, ka šāda veida zeķes pat ir pabijušas kosmosā, jo 2011. gadā šādas zeķes valkāja astronaute Sandra Magnusa, kamēr viņa atradās starptautiskajā kosmosa stacijā.

Vēl kāds šo pirkstiņu zeķu variants ir arī japāņu tradicionālās tabi zeķes, kuras Japānā valkāja jau 16. gadsimtā. Šīm zeķēm atšķirībā no parastajām pirkstiņ zeķēm ir tikai tā teikt divi pirksti jo šīs zeķes pirkstu daļā ir sadalītas uz pusēm, lai būtu iespējams arī vēsākā laikā valkāt japāņu tradicionālās Zōri vai geta sandales.

Kā arī īpašs šo zeķu variants ir arī šāda veida zeķes, kuras ir īpaši ražotas atlētu vajadzībām, tās ir ļoti īsas zeķes, kuras nevar ievērot valkājot atlētiskos apavus taču nodrošina komfortu sporta apavos. Un var iegādāties arī kompresijas un cita veida zeķes, kurām ir speciālas īpašības, lai palīdzētu profesionāliem sportistiem ne tikai uzlabot savu sniegumu bet arī nodrošinātu komfortu un ērtu valkāšanu. Bet visinteresantākais šo zeķu variants ir pirkstiņu zeķes, kur šo pirkstu vietā ir izgriezti caurumi, lai, piemēram, jogas vai pilašu praktizētājiem nodrošinātu nepieciešamo satvēri ar zemi un kājas neslīdētu kā tas ir zeķēs, taču joprojām atļautu komfortu un siltumu, ko sniedz zeķes.

kepka jeb beisbola cepureBeisbola cepure jeb tā sauktā kepka vai kepons ir mīksta auduma cepure kurai priekšpusē ir piestiprināts tā saucamais “nags” jeb cietāks materiāls, kas pasargā šīs cepures nēsātāja seju no saules vai citiem dabas elementiem. Šīs cepures nēsā ļoti dažādu cilvēku loks no beisbola spēlētājiem, līdz jauniešiem un strādniekiem, jo tās ir ne tikai ērtas, bet arī spēj pasargāt cilvēka galvu un seju no elementiem  un pats galvenais tā netraucē strādājot vai kā citādi darbojoties.

Šī stila cepures vēsture aizsākās 1860. gados, kad šīm beisbola cepurēm līdzīgas galvassegas valkāja Bruklinas amatieru beisbola komanda ar nosaukumu Brooklyn Excelsiors. Lēnām šīs cepures ar garu nagu un pogu cepures augšpusē kļuva par beisbola komandu uniformu sastāvdaļu un tās nēsāja lielākā daļa Amerikas Savienoto Valstu beisbolisti. Un līdz 20. gadsimta sākumam šī cepure jau bija pazīstama kā “Bruklinas stila” cepure. Ap 1940. gadiem šīs cepures iekšpusi sāka izklāt ar lateksa gumiju, kā rezultātā nedaudz mainījās Bruklinas cepures forma un tā dzima tāda beisbola cepure, kādu mēs to pazīstam vēl šodien. Šajā laikā arī šīs cepures “nags” tika padarīts stingrāks un noturīgāks, lai tas spētu patiešām aizsargāt beisbola spēlētāja acis no saules, jo iepriekš šis nags tika veidots no auduma. Mūsdienās šī beisbola cepure ir kļuvusi par nozīmīgu identifikācijas simbolu, jo cepure ar savas mīļākās komandas logo ļauj citiem tevi identificēt kā šīs komandas fanu. Un, lai gan kādreiz tās tika veidotas katra cilvēka galvas formai specifiski, kopš 1980. gada tiek ražotas viena izmēra cepures, kurām aizmugurē ir siksniņa, kuru var regulēt un kā rezultātā vienu cepuri var pielāgot vairākām galvas formām.

Mūsdienās ir satopamas arī vairākas parastās beisbola cepures variācijas. Viena no tām ir tā sauktā šoferu cepure, kurai atšķirībā no parastās beisbola cepures aizmugurē ir tīkla materiāls, lai galvas aizmugurējā daļa nesvīstu.

Vēl viena šīs cepures variācija tiek saukta par snapback, kuras atšķirība ir tā, ka tās aizdares materiāls jeb tā siksniņa ar kuru tiek regulēts cepures izmērs ir kā nelielas kniedītes, kas aizdarās.

Mūsdienās dažāda veida beisbola izmanto gan parasti jaunieši, gan arī, piemēram, ASV krasta apsardze un jūras kara flote, kā arī dažādu profesiju strādnieki un parastie cilvēki.

flip flop cibasFlip- flop čībām mūsdienās ir ļoti daudz nosaukumu sākot no zōriem līdz iešļūcenēm un citiem vārdiem, bet, ja šie nosaukumi neko neizsaka, tad flip-flop čības ir atvērta purngala sandales, kuras visbiežāk tiek valkātas ikdienā ne profesionālā situācijā vai pludmalē.

Šāda veida čību pamatā ir pilnīgi plakana zole, kuru pie kājas tur burta Y formas siksniņas, kuras iet cauri kājas pirkstu starpiņai starp kājas īkšķi un pirkstu tam blakus un tālāk gar abām pēdas pusēm. Dažreiz par flip-flop čībām sauc arī čības, kuras uz kājas turas pateicoties siksniņai, kas iet pāri pēdas priekšas daļai tieši pirms kājas pirkstiem.

Šāda veida čības dēvē par flip-flop čībām tādēļ, ka cilvēks, kuram kājās ir šīs čības, rada vārdiem flip-flop līdzīgu skaņu no zoles sišanās pret pēdu un zemi.

Lai gan šīs čības šķiet samērā jauns modes dalībnieks, šāda veida čības patiesībā cilvēki ir jau nēsājuši tūkstošiem gadu atpakaļ. Sākot ar Seno Ēģipti, līdz Eiropai, kur ir atrastas liecības un avoti, kuros ir attēloti cilvēki šādās čībās. Arī Āfrikas Masaji kādreiz nēsāja līdzīga izskata čības, kā arī Indijā senos laikos līdzīg izskata čības veidoja no koka, bet Ķīnā un Japānā no rīsu salmiem. Arī Senajā Ēģiptē un Romā nēsāja flip-flop čībām līdzīgus apavus.

Modernās flip-flop čības, kādas mēs tās pazīstam tagad pazīstamas un izplatītas kļuva pēc 2. Pasaules kara, kad Amerikas Savienoto Valstu karavīri no kara Japānā atgriezās ar japāņu čībām zōri padusē. Pēc tam ap 1950. gadiem tās jau kļuva par masu hitu, jo kļuva par Amerikāņu kultūras sastāvdaļu. Sākumā tās bija vienkāršās pamatkrāsās, bet drīz vien tās sāka ražot arī dažādās košās krāsās. Tās savu popularitāti galvenokārt ieguva ne tikai, jo tās bija ļoti ērtas, bet arī lētas un viegli valkājamas, īpaši dodoties uz pludmali un vasaras laikā. Vēlāk 1960. gados šīs čības jau sāka iegūt savu popularitāti arī pasaulē, tā aizsākot flip-flop trendu, kurš ir dzīvs un populārs vēl joprojām.

Lai gan mūsdienās bieži ir diskutēts, vai šīs čības ir piemērotas ikdienai vai svinīgākiem pasākumiem, vai tomēr tās var vilkt tikai pludmalē un ļoti neformālās situācijās, daudz cilvēki tās ir padarījuši par iecienītiem apaviem gandrīz visās dzīves situācijās, tā apgāžot stereotipus, ka tās var valkāt tikai pludmalē. Tam pierādījums ir arī tas, ka tādi slaveni cilvēki kā Baraks Obama un Dalai Lama valkā šīs čības.

Un lai gan šīs čības ir ļoti ērtas, lētas un ir patīkami tās nēsāt, tomēr ir jāuzmanās valkājot tās, jo tās ne tikai neaizsargā kāju pirkstus no traumām, bet šo čību nesēšana ilgākā laika periodā var radīt to nēsātājam sāpes kājā un potītē.

sortiŠorti ik ikviena mūsdienu cilvēka vasaras nepieciešamība, jo tajos var ērti kustēties, brīvi darboties un, tos valkājot, ir nav karsti, jo tie ir īsti un ļauj tavām kājām elpot. Kā sievietes, tā vīrieši visā pasaulē ir iecienījuši valkāt šortus, bet šortu ražotāji ir izveidojuši simtiem ja ne tūkstošiem dažādu šortu modeļu ikviena cilvēka gaumei. Taču šorti nav vienmēr bijuši cilvēku viens no iemīļotākajiem vasaras apģērba gabaliem. Tiem ir gara vēsture un attīstība, līdz tādam statusam, kā tie ir tagad.

Vārds šorti jeb latviski būtu pareizi teikt īši ir cēlies no fakta, ka šorti ir saīsinātas bikses, tātad īši, jo tie nenosedz kājas pilnībā, tikai daļu no tām.

Šorti aizsākumus varētu meklēt ap 14. gadsimtu Eiropā, kad kilti, togas un tunikas bija populāras dažādu nacionālu tērpu sastāvdaļas, kā arī dažādos karstākos klimatos tos valkāja vīrieši, lai karstumā būtu vēsāk. Taču tādu šortu versija, kādus mēs tos pazīstam mūsdienās netika radīta līdz pat 15.,16. gadsimtam, kad Lielbritānijas armija meklēja apģērbu, kas ļautu viņiem izveidot formas iekarojumiem siltākās zemēs. Viņi nāca klajā ar biksēm, kuras bija līdz celim un kurās karvīri varēja saglabāt vēsumu. Un ātri vien šis īso bikšu – šortu trends kļuva populārs arī vīriešu kārtas civiliedzīvotāju vidū. Taču sieviešu vidū šis modes trends ienāca daudz vēlāk. 19. gadsimta pēdējos gados sieviešu mods tendencēs ienāca svārku un šortu apvienojuma – skortu – garāka versija, kuru vasarās sāka nēsāt sievietes, taču tā pa īstam šorti sieviešu modē ienāca ap 1930. gadiem, jo 1932. gadā tā laika tenisa zvaigzne Alise Marble skortus pārveidoja tikai par šortiem, kas sniedzās līdz viņas ceļiem, lai varētu vieglāk kustēties tenisa laukumā. Sākumā šis apģērba gabals šokēja modes pasauli, jo tam laikam šāds apģērbs tika uzskatīts par ļoti pikantu. Taču ātri vien šī mode kļuva populāra, bet nepagāja ne 10 gadi, kad seksīgo sieviešu jeb pin-up meiču kultūra pārņēma modes pasauli un iepriekš līdz celim esošie šorti kļuva par īsiem, īsiem mini šortiņiem. Un kopš tā brīža dažādu izmēru gan vīriešu, gan sieviešu šorti ir kļuvuši par ikviena cilvēka garderobes nepieciešamību.

Mūsdienās ir sastopamas tik daudz un dažādas šortu versijas no pa visam īsiem šortiem, kurus dēvē arī par hot pants un kuri ir radīti, lai īpaši izceltu sieviešu kājas, līdz dažādu garumu sporta šortiem sākot ar basketbola, līdz skriešanas, riteņbraukšanas un citiem šortiem, un līdz dažādu veidu pirktiem džinsa šortiem un pašdarinātiem džinsa šortiem. Variācijas un iespējas ir miljoniem, ir tikai jāzina ko tu meklē un vēlies.